Šis brīnišķīgi vienkāršais Ziemeļāfrikas izcelsmes ēdiens derēs gan vēlās brokastīs, gan pusdienās, gan vienkāršās vakariņās.

Ēdienu ar foršo nosaukumu šakšuka virtuālās kulināro sarunu telpās biju manījusi jau agrāk. Nez kāpēc tas man izklausījās kādu nieku par darbietilpīgu, lai veltītu lielāku uzmanību – līdz brīdim, kad grāmatā “Mad Hungry” (autore Lucinda Scala Quinn, grāmatnīca LukaBuka) atradu vienkāršu bāzes recepti, ko tālāk sarežģīt katrs var pēc savas gaumes. Viena versija, ko kādudien gribu noprovēt, pieder Yotam Ottolenghi.

Vielas 1 porcijai

1-2 olas
400 g bundža konservētu tomātu savā sulā
olīveļļa, sviesta piciņa
neliels sīpols
1 ķiploka daiva
drusku svaigs sakapāts čili pipars vai kaltētas čili pārslas
naža gals cukura, sāls, pipari pēc garšas
grauzdēta maize, rīvēts cietais siers un zaļumi (pētersīlis vai kinza) pasniegšanai

Gatavot:

Svarīgs ir pannas izmērs: vienai porcijai jāņem maza panna (ap 20 cm diametrā) vai katliņš, savādāk mērce būs pārāk plānā kārtiņā un nekādu olu tajā neizvārīsi. Recepti palielinot, jāņem lielāka, ar augstām malām – doma ir, lai mērce ir tik biezā kārtā, ka tajā ērti var izsautēties olas.

Tātad, gatavo tomātu mērci: olīveļļā un sviestā sasautē sasmalcinātu sīpolu un ķiploku, pievieno tomātus, garšvielas, un uz nelielas liesmas karsē apmēram 10 minūtes. Tad izveido mērcē iedobes un tajās uzmanīgi (nepārsitot dzeltenumu) ielaiž olu/-as. Pannai uzliek vāku un vismazākajā karstumā sautē 5 minūtes – vairāk vai mazāk pēc izvēles, atkarībā no tā, cik cietu vai plūstošu jūs vēlaties savu olu.

Sekojot oriģinālajai šakšukas tradīcijai, katra porcija būtu jāgatavo un jāpasniedz atsevišķā pannā, kur ēšanas laikā mērcē maizīti. Man liekas praktiskāk olu un mērci pārliet grauzdētai maizes šķēlei, beigās visu apkaisot ar sāli, pipariem, sieru un zaļumiem.

Nezinu, kā jūs, bet es pēdējos gados pārāk reti iegriežos grāmatnīcās – viss notiek caur e- vai i-, sākot ar recenziju lasīšanu par to, ko tad būtu interesanti pirkt, līdz gala produktam, kas nonāk elektroniskajā lasāmierīcē. Izņēmums ir pavārgrāmatas, ko turpinu pirkt papīra formātā praktisku iemeslu dēļ – man patīk izdarīt piezīmes ar roku, ar lapiņām atķeksēt mīļākās receptes un šad tad vienkārši ar mīlestību pašķirstīt kaut ko no savas kolekcijas, ko mana divgadīgā meita Elza sauc par “ņam-ņam grāmatām”.

Kad personiskā kolekcija apnikusi un gribas kaut ko vairāk, iesaku doties uz mākslas, dizaina un kulināro prieku grāmatu veikalu LukaBuka blakus Operas kasēm. Tur var pavadīt stundas, lapojot brīnišķīgi skaistas, dažādas un pārsteidzošas grāmatas, kādas citos veikalos neatradīsiet. Ļoti patīkams veids, kā nozagt kripatu laika darbdienai un rūpīgi izvēlēties dāvanu sev vai kādam draugam. Es izvēlējos trīs grāmatas:

Džeinas Meisones grāmata “All you knead is bread” noderēs, lai saprastu, kā cept maizīti. Papildus 50 receptēm no visas pasaules šajā grāmatā ir pamatīgi, bet pietiekoši vienkārši paskaidroti visādi svarīgi sīkumi – kas ir “sourdough” jeb ierauga maize un kā to gatavot, kādas ir priekšrocības dažādiem veikalā nopērkamiem raugu veidiem (sausais, šķīstošais un svaigais), kā pareizi raudzēt un mīcīt atšķirīgas mīklas, vai un kādus palīglīdzekļus (mikserus, raudzējamos groziņus u.c.) izvēlēties. Šajā grāmatā uzzināju, ka kaltētas piedevas – sēkliņas, augļus, riekstus – pirms pievienošanas mīklai labāk izmērcēt, lai tie cepoties neatņem maizei mitrumu. Es pati no šīs grāmatas visbiežāk cepu sodas maizi, kas ir gatava nepilnas stundas laikā.

Barbaras Kafkas grāmata “Vegetable Love” ir enciklopēdijas apjoma veltījums dārzeņiem visplašākajā nozīmē, ieskaitot sēnes un nezāles. Tā nav domāta tikai veģetāriešiem – daudzas no 750 receptēm iekļauj arī zivis un gaļu. Liela daļa grāmatas ir veltīta niansētam aprakstam par dārzeņu un augu izcelsmi, kā arī praktiskiem skaidrojumiem par uzglabāšanu un visiem iespējamiem gatavošanas veidiem (piemēram, baklažāna aprakstam seko 30 receptes ieskaitot veģetārās, gaļas un dažādas etniskas variācijas). Noderēs gan tiem, kas beidzot grib saprast visu par artišokiem, gan tiem, kas priecāsies uzzināt, ka bok choy un pak choy ir radinieki, nevis viens un tas pats kāposts. Es, šīs grāmatas mudināta, beidzot saņēmos uztaisīt Romesco mērci – sanāca izcili, noteikti noprovējiet!

Visubeidzot, grāmata ar tik klišejisku nosaukumu un aprakstu, ka parasti no tādām būtu vairījusies, bet pašķirstot atklājās, ka tā ir pilna ar vienkāršām receptēm, kas noderēs jebkuram aizņemtam cilvēkam, kam ikdienā jāpabaro liela ģimene. “Mad Hungry: Feeding Men and Boys” autore ir amerikāņu viesmīlības ikonas Martas Stjuartes kolēģe un līdzgaitniece. Es no šīs grāmatas esmu taisījusi vairākas jaunas lietas, piemēram kale kāpostu čipšus un šakšuku jeb olas tomātu mērcē.

Arī gardēžiem un kulināriem blogeriem dažkārt ir par maz laika vai par daudz slinkuma, lai gatavotu ēst. Tāpēc izdomāju radošu alternatīvu un pierunāju restorāna TERRA šefpavāru Fabianu, lai viņš ēdienkartē iekļauj dažas mana bloga receptes. Vakar TERRĀ rīkojām Frikadeļu ballīti, lai nosvinētu mūsu veiksmīgās sadarbības rezultātu, un tagad jūs visi esiet laipni aicināti to noprovēt!

TERRA šefpavārs Fabians, es un stūrī pa labi mans tētis

Kopā ar Fabianu ilgi rakājāmies pa manu blogu, lai izvēlētos piemērotas receptes, kas atbilst TERRA koncpecijai piedāvāt viesiem plašu izvēli pašiem izvēlēties un miksēt kopā dažādas ēdienu sastāvdaļas. Līdz frikadelēm nonācām, jo mums ar Fabianu tās ļoti garšo, tas ir mājisks un sildošs ēdiens tumšā un aukstā laikā, turklāt labi patīk kā pieaugušajiem, tā bērniem. TERRA piedāvā trīs veidu frikadeles – liellopa-cūkgaļas tomātu mērcē ar papriku un salviju, cūkgaļas frikadeles zviedru gaumē un vēl tītara frikadeles (tām recepti Fabians pats izdomāja un solījās ar to vēlāk dalīties – tad ielikšu blogā).

Papildus frikadelēm Fabians no mana bloga izlēma taisīt arī cepto biešu-lēcu salātus, ko TERRĀ pasniedz ar sieru no ekosaimniecības “Šiļi”, un divus desertus – Citronu Plātsmaizi un Rupjmaizes Biskvītu ar kazas siera krēmu (krēma recepti viņš arī solīja man atklāt, lai varu nopublicēt).

Visi šie ēdieni būs TERRAs ēdienkartē gan baudīšanai uz vietas, gan līdzņemšanai, kamēr vien cilvēki gribēs tos ēst – ceru, ka tādu būs daudz, jo frikadeles un pārējie ēdieni bija sasodīti garšīgi (paldies Fabianam un viņa komandai!) – lūk dažas atsauksmes no viesiem, kas tos vakar ballītē provēja:

Linda Tellgrēna, kuras blogam Lindas virtuve tikko palika 3 gadi:

Frikadeļu ballīte @TerraRestorani kopā ar @Krista_Baumane jaunizveidoto ēdienkarti. Ļoti ļoti gardi! pic.twitter.com/PAFrtctxZ4

— Lindas Virtuve (@LindasVirtuve) October 31, 2013

Modes blogere un Pastaigas žurnāliste Anita Sedliņa atnāca iekost kādu frikadeli starp RFW modes skatēm:

Ekskluzīvi, manas vakaraiņas sastādīja @Krista_Baumane frikadeles!!wooow,labi, ka diētas esmu atmetusi. Paldies!

— Anita Sedlina (@anii_lv) October 31, 2013

Arhitekte un garšīgo grāmatu avota LukaBuka saimniece Ieva Zībārte:

Sirreāls vakars no @Krista_Baumane frikadelēm līdz high-end paklājiem un diskusijām par Adeles dzīvi. Paldies – bija lieliski!

— Ieva Zībārte (@ievazibarte) October 31, 2013

Pats Galvenais jauno tehnoloģiju un sociālo mediju eksperts Artūrs Mednis ne tikai pagodināja ar savu klātbūtni manas frikadeles, bet veica šādu Instagram “interviju”:

Nāciet uz TERRU ēst manas frikadeles  Blaumaņa ielā 9, starp Tērbatas un Barona.

Man BEIDZOT sanāca! Steidzu dalīties ar jums visos noslēpumos, lai varat šos brīnumgardos cepumus sacept savām gada nogales ballītēm.

Ar macaroons sāku niekoties pirms pāris gadiem, kad biju grūtniecības 8. mēnesī un mežonīgi kāroju saldumus. Toreiz cepu kādas 4 reizes, un man nekad nesanāca, lai kā studēju pretrunīgos padomus internetā un pavārgrāmatās.

Lūzums notika pirms divām nedēļām, kad mani uz macaroons meistarklasi ielūdza jaunā, talantīgā konditore Anna Birmane. Viņa procesu izskaidroja tā, ka viss pēkšņi šķita gandrīz vienkārši – tik vien, kā jāpievērš vērība dažām svarīgām detaļām (esmu tās izcēlusi trekniem burtiem). Piedāvāju jums Annas recepti, ko viņa dod līdzi visiem savas meistarklases beidzējiem un laipni piekrita, ka ar to dalos arī savā blogā. Pēc šīs receptes sanāk viena panna jeb 15-30 cepumiņi, kas dod attiecīgi 7 līdz 15 macaroons atkarībā no izmēra.

Vielas cepumiem:

55 g olbaltums
55 g parastais baltais cukurs
šķipsna smalkā sāls
70 g mandeļu milti (labāk pērciet gatavus – dabonami gan RIMI, gan Gemosā, gan citur – jo ar paštaisītiem nav aršana, pārāk nevienmērīgi var samalties un daudz eļļas izdalīties procesā – olbaltumiem tauki nepatīk - macaroons nesanāks)
60 g pūdercukurs
pārtikas krāsas* vai kakao, ja vēlaties savus macaroons iekrāsot

Pildījumam:

Šokolādes: 50 g tumšās šokolādes, 25 g saldais krējums, 10 g sviests

Baltās šokolādes: 50 g baltās šokolādes, 50 g krēmsiers, ēdamkarote citrona sulas

Abiem iepriekšminētajiem krēmiem var piemaisīt pēc patikšanas dažas ēdamkarotes vārīta, iebiezināta piena – pieejams bundžās gan ar kakao, gan vienkārši ar cukuru

Gatavot:

Trīs olbaltumus atdala no dzeltenumiem (man nav jums jāsaka, ka tas jādara īpaši rūpīgi tīros, sausos traukos – mazākais tauku plankums vai dzeltenumu kriksītis baltumos visu nograus) un ļauj ledusskapī slēgtā trauciņā stāvēt vismaz diennakti vai vairāk. Ja jums liekas, ka olbaltumu svēršana ir vājprātīga lieta, jūs neesat vienīgie – man arī tā kādreiz likās. Būtība ir tāda, ka olbaltumu un cukura attiecība ir būtisks macaroons izdošanās nosacījums un, tā kā olas mēdz būt dažāda izmēra, vienīgais veids, kā to nodrošināt, ir nosvērt – savukārt, svērt olbaltumus ir vieglāk, kad tie nav atsevišķi recekļi, bet vienmērīga masa, par ko tie pārtop, pavadot laiku ledusskapī. Pirms gatavošanas olbaltumiem ļauj pastāvēt istabas temperatūrā vismaz pāris stundas – tad tie būs pavisam plūstoši un viegli nosverami uz gramu. Atlikušo olbaltumu glabājiet ledusskapī nākošajiem macaroons vai piemaisiet omletei.

Visas sastāvdaļas nosver. Baltumus mikserī puto kopā ar sāls šķipsnu, kad jau lielās putās, pievieno cukuru (pievienojot cukuru agrāk, pastāv risks, ka tas “nospiedīs” baltumus un tie tik labi nesaputosies) un kuļ, kamēr stīvi un spoži. Tad tiem virsū izsijā mandeļu miltus kopā ar pūdercukuru (un kakao, ja esat nolēmuši riskēt) – var lietot parastu metāla sietiņu vai speciālu tieši sijāšanai – un visu rupīgi maisa ar silikona lāpstiņu, no malām uz vidu.  Ja vēlaties lietot krāsvielas, tās jāpievieno šajā brīdī, apmēram naža gala apmērā. Jāmaisa, līdz masa ir plūstoša, bet ne tekoša – to var pārbaudīt, izceļot lāpstiņu un ļaujot mīklai notecēt – ja tā lēnām izlīdzinās, ir gatavs, ja slinki, maisiet vēl.

Gatavo maisījumu krāmējiet konditorejas maisiņos ar dzelzs uzgali (vislabākie ir caurspīdīgie, vienreiz lietojamie plastmasas konditorejas maisiņi, ņemiet uzgali ar apmēram 5 mm caurumu):

un uz pannas, kas izklāta ar cepampapīru, veidojiet 2-3 cm diametra piciņas, vēlams līdzīga izmēra, pāris centimetru attālumā vienu no otras – nu apmēram tā:

Kad visi macaroons izspiesti, ņemiet pannu rokās un ļaujiet tai krist pret līdzenu virsmu no apmēram sprīža augstuma vairākkārt – mērķis ir izsist laukā gaisa burbuļus – tad lieciet pannu mierā apmēram pusstundu, lai macaroons apvelkas ar “ādiņu” jeb drusku apkalst. Pa to laiku uzsildiet krāsni līdz 150 grādiem un tad ar pirkstu uzmanīgi pataustiet cepumus – ja virspuse ir apkaltusi, var likt cepties!

Cepam, tātad, 150 grādos 15 minūtes. Cepšanas laikā nelaidiet garām iespēju  vērot, kā cepumiem pietūkstot rodas mežģīņu “svārciņi” (angliski “skirt” vai “feet”) – tas patiešām ir brīnumains process! Gatavus ar visu cepampapīru uzmanīgi izvietojiet uz režģa, vai jebkurā gadījumā prom no karstās pannas, un labi atdzesējiet, pirms tos uzmanīgi nolobīt un smērēt ar pildījumu.

Pildījumam šokolādi izkausē ūdens peldē (salauž gabaliņos, ieliek bļodā, bļodu novieto virs citas bļodas, kurā karsts ūdens), drusku atdzesē, samaisa ar krēmsieru vai sviestu un krējumu u.c. ….

Gatavos macaroons no abām pusēm viegli sasmērē ar pildījumu, lipina kopā un tad liek traukā, kur plāno pasniegt – pāris dienas var glabāt ledusskapī, ilgāk nevajadzētu.

Kas var noiet greizi – no personiskās pieredzes, visticamāk pirmajās reizēs jums macaroons krāsnī sasprēgās, vai tiem savilksies neglīta miziņa, vai kaut kā tā. Neskumstiet – visiem tā ir gadījies Ļaunākais, ko jūs iegūsiet, ir garšīgi bezē cepumi – štrunts, ka sasprēgājuši. Lai tas nenomāc jūsu vēlmi pēc īstiem macaroons, prakse jums tos dos!

*pārtikas krāsas – visi smukie pasteļkrāsu macaroons, ko pērkiet veikalos – Laduree Parīzē vai Arbooz Rīgā – , ir krāsoti ar pārtikas krāsām. tās var nopirkt, piemēram, Gemosā – Anna Birmane iesaka izvēlēties želejas tipa krāsas plastmasas burciņās, nevis konusveida trauciņos. liet klāt cepumiem melleņu sulu vai citas vielas diemžēl visu sabojās un macaroons nesanāks. vienīgā pieļaujamā versija ir aizstāt 10 g pūdercukura ar tikpat kakao (arī tad man vairākkārt macaroons krāsnī saniķojās, sasprāga un/vai neizveidoja “svārciņus”). nākotnē plānoju eksperimentēt ar Japāņu tēju matcha, kas ir zaļā tēja, ko Japānā izmanto tējas ceremonijā, saberzta smalkā pulverī. to plaši lieto arī kulinārijā. esmu to ar panākumiem lietojusi saldējuma gatavošanā, tagad mani krājumi ir izsīkuši un, līdz dabūšu jaunus, esmu sasietām rokām.

Gada nogalē viss liekas pārspīlēts, īpaši deserti – nekur nevar glābties no kūkām, cepumiem, trekniem uzputojumiem un karameļu cakām. Tāpēc ir īstais laiks atcerēties par liesiem augļu saldajiem jeb želejām! Šogad nesīšu to ciemos pēc sātīgām svētku vakariņām.

Vielas (apmēram litram jeb 6 porcijām)

litrs augļu/ogu kopā ar šķidrumu, piemēram saldēti ķirši – es ņemu puskilo iepakojumu LV bio saimniecībā audzētus ķiršus bez kauliņiem ar cukuru, nopērkami RIMI Kētī un Zaļajā govī
cukurs pēc garšas
10 lapas želatīna (krāsainā vai baltā, vienalga. uz pakas rakstīts, ka litram vajag 12 lapas, bet man tas likās par daudz, želeja sanāca ļoti stingra, tāpēc ņemu 10)

putukrējums pasniegšanai

Gatavot:

Augļus un ogas atkausē (ja saldēti) un savieno ar šķidrumu – ūdeni vai sulu – tā, lai kopā sanāk litrs. Želatīna lapas izmērcē aukstā ūdenī pāris minūtes, tad nospiež, pieliek augļiem un silda, līdz izkusušas (vārīt nevajag). Želeju liek atdzesēties – uz balkona vai istabas temperatūrā – tad salej stikla bļodā vai citā piemērotā traukā un liek ledusskapī, lai sastingst. Pasniedz ar saputotu krējumu.

Novedu savu pirms diviem gadiem publicēto “Ketrīnas Hepbērnas brauniju” recepti tiktāl, ka tai ar oriģinālo (vai Hepbērnu) vairs nav nekāda sakara – toties rezultāts ir pūkains un viegls, tieši tāds, kā man patīk!

Vēlos brīdināt, ka šie nav klasiski brauniji, kas parasti ir ķēpīgi un blīvi. Tas ir gaumes jautājums – man labāk patīk šādi, kuru konsistence līdzīga biskvītam, tāpēc esmu nosaukusi tos par pūkainajiem braunijiem.

Vielas:

100 g sviesta
100 g kvalitatīvas tumšās šokolādes
3 olas
3 strīķētas ēdamkarotes miltu
5 ēdamkarotes cukura
100 g rupji sakapāti pekanriekstu kodoli
šķipsna smalkās sāls (apmēram trešdaļa tējkarotes)

drusku neitrālas eļļas vai sviesta cepamformas izsmērēšanai
citrona sula un pūdercukurs glazūrai, ja ir vēlme braunijus beigās noglazēt

Gatavot:

Cepeškrāsni uzkarsē līdz 180 grādiem. Pannu ar noņemamām malām (es lietoju kvadrātveida, 22×22 cm) izklāj ar cepampapīru un izsmērē ar eļļu vai sviestu.

Udens peldē izkausē sviestu kopā ar šokolādi (šokolādi un sviestu ieliek bļodā, ko novieto virs citas bļodas, kurā ieliets karsts ūdens – tā, lai neskartu dibenu pirmajai bļodai, kurā viss kausējas). Ar mikseri saputo olas, cukuru un sāli, līdz gaišas un pūkainas (kā biskvītam), ieputo miltus, rūpīgi iecilā (neputo) padzisušo šokolādes-sviesta masu un riekstus. Vēlreiz kārtīgi izcilā, lej formā, šauj krāsnī un cep 20 minūtes. Atdzesētu sagriež kantainos gabalos.

Ja ir vēlēšanās braunijus noglazēt (kam patīk skāņi kontrastējošā citronsulas garša), mazā bļodiņā vai krūzītē labi sakuļ puscitrona sulu ar apmēram 5 tējkarotēm (ar kaudzi) pūdercukura, pārlej vēl siltai, nesagrieztai kūkai un ar pīrāgsmērējamo otiņu vienmērīgi izlīdzina.

Atdzisušu griež kantainos gabalos – sanāks 16 pieticīga izmēra vai 9 prāvāki brauniji. Kam interesē, lūk saite uz oriģinālo “Ketrīnas Hepbērnas brauniju”  recepti.

PS pirmie 8 komentāri ir par receptes veco versiju

Pēc tam, kad izlasīti starptautiskie blogi par to, ko gardēžiem sola 2014. gads, piedāvāju savus gaužām subjektīvos un personiskos novērojumus par tendencēm, ko, kur un kā mēs Latvijā šogad ēdīsim.  Subjektīvisms šajā izlasē kalpo drusku arī kā vēlējumu saraksts, jo pieminēju tās tendences, ko pati vēlos redzēt īstenojamies savā ēdienkartē un pārtikas iegūšanas/uzņemšanas paradumos.

zīlēju Jauno gadu Ziemsvētku pudiņa liesmās

Informētāks, izvēlīgāks un prasīgāks patērētājs (tajā skaitā ar īpašām diētas vajadzībām) – veikalu un restorānu piedāvājumam un darbiniekiem būs jātur līdzi! Veģetārieši, vegāni un celiakijas slimnieki arī grib ēst un vinnēs tie, kas par viņiem padomās. Piemēram, Stock Pot jau kopš savas darbības sākuma ēdienkartē uz tāfeles pieraksta, kuri ēdieni ir veģetāri, kuri vegāni, un kuri nesatur laktozi. Tā ir lieliska prakse, jo, pirmkārt, vēsta, ka restorāna saimnieki domā par dažādu diētu cienītājiem, otrkārt, aiztaupa liekus jautājumus personālam. Viesmīļiem jābūt lietas kursā par to, kas ir ēdiena sastāvdaļas, bet pārdevējiem – kas ir kļavu sīrups vai kuskuss, un kurā plauktā to meklēt – ja ne, zaudēsiet klientus.

Mobilās virtuves – Latvijā cilvēki līdz šim uz ielas ēda samērā atturīgi, manuprāt, divu iemeslu dēļ -  tas skaitās nepieklājīgi, un piedāvājumā dominēja izvēle starp sāļu hotdogu un krāsainu sasaldētu augu tauku masu, sauktu par saldējumu.  Klimats arī nepalīdz… Tomēr, tomēr, lietas mainās, jo ielās dosies restorānu mobiļi un dažādi specprojekti ar ievērojami kvalitatīvāku piedāvājumu. Jau pazīstamajām izbraukuma virtuvēm no Vincenta, EcoCatering un Skrīveru saldējuma pērn pievienojās arī TerraMobīlis, Streetburgers un SprīdEats no Baltās pirts restorāna “Tvaiks”, kā arī GogelMogels un Dzintara sorbeti. Ceru, ka papildus tirdziņiem, izstādēm un pasākumiem tos varēs sastapt arī ikdienā, piemēram, pilsētas parkos, laukumos vai zvērudārzā. Klientu piesaistīšanai labi kalpos sociālie tīkli, kuros varēs saviem faniem padot ziņu par vietu, kur tieši mobilā virtuve konkrētajā brīdī ir nogruntējusies. Ielu ēdiena kultūra varētu piedzīvot reālu uzrāvienu gadā, kad Rīga ir Eiropas kultūras galvaspilsēta un pirms prezidentūras ES – būs jāpabaro ne tikai vietējie gardēži, bet arī daudz kulturālu, izsalkušu viesu!

Tiešā pirkšana no audzētāja/ražotāja/zemnieka kļūs aizvien populārāka.  Rēķini ir vienkārši – pieprasījums pēc kvalitatīviem produktiem pieaug, bet lielveikalu vai tirdziņu cenas šiem ne-rūpnieciski ražotajiem produktiem ir dārgas, tāpēc cilvēki meklē, kā pie labas ēdmaņas tikt lētāk, apejot starpniekus. Un ne jau tikai cena ir noteicošais faktors – aizvien vairāk patērētājiem patiešām rūp gan produkta izcelsme, kam var uzticēties, gan apkārtējā vide, gan iespēja savu naudu atdot tieši tam, kas ēdienu izaudzējis, nevis ofšora kapitāldaļu turētājam. Daži labi tiešās pirkšanas piemēri: Ilze Lipska, kas piedāvā “abonēt pavasari” jeb dīgstus, SIA Hereford, kas pārdod bioloģiski audzētus gaļas liellopus, tiesapirksana.lv, kas ir pašorganizēts, neformāls domubiedru tīkls visā Latvijā, sadarbojas ar Bioloģiskās lauksaimniecības asociāciju.

Mans ekstrēmākais piedzīvojums ar tiešo pirkšanu pērn bija vasarā, kad Tviterī žēlojos, cik grūti Latvijā nopirkt gaļas liellopu. Pēc pusstundas saņēmu īsziņā mobilo numuru ar piekodinājumu NEVIENAM to tālāk neteikt, sazvanīju zemnieku un sarunāju ar viņu randiņu neganti agri sestdienas rītā Spices autostāvvietā – un tas viss, lai tiktu pie gabaliņa garšīgas gaļas! Šobrīd gaidu ziņu no Tvitterdraudzenes, kad varēšu iegūt drusku Latgalē kulta sviesta. Forši!

Kulinārie kursi, meistarklases un korporatīvie pasākumi – piedāvājuma bagātība un dažādība pēdējā laikā ir patiesi pārsteidzoša un visas zīmes liecina, ka tas turpināsies! Viesistaba Jēkaba kazarmās un Blaumaņa ielā piedāvā plašu apmācību klāstu gan kulinārijā, gan vīnzinībās, Vom Fass rīko labas garšas seminārus, Gemoss māca taisīt kokteiļus un kruasānus,  Anna Birmane cept macaroons, MiitTiim taisīt (garšot) kafiju, Veģetārā uztura skola aicina uz  kursiem par visu veģetāro sākot ar garšaugiem līdz pākšaugiem, savukārt nevalstiskā organizācija Art of Living – uz ajūrvēdas meistarklasi starptautisku pavāru vadībā. Kulināros piedzīvojumus var baudīt arī Centrāltirgū, pēc ekskursijas gatavojot maltīti no tirgus produktiem ēstuves “371” telpās otrajā stāvā. Visus interesantos piedāvājumus vienuviet diez vai ir iespējams apkopot (lūdzu pievienojiet komentāros savus atradumus), bet tendence ir skaidra – gardēžu rindas un piedāvājums pieaug galvu reibinošā ātrumā, kas nozīmē, ka mēs visi ēdīsim labāk un vairāk gatavosim! Nākošais līmenis – kulinārās nodarbības bērniem – man liekas, Mārtiņš Sirmais kaut ko tādu jau ir uzsācis “3 pavāru restorānā”, atceros, kā mana krustmeita Selma ar viņa dēlu Vestardu kopā otrajā stāvā mācījās cept picu, kamēr mūsu ģimene lejā ēda vēlās brokastis.

Pārtikas produktu iegāde internetā gan no pašmāju, gan ārvalstu interneta veikaliem. Es pati ar to neaizraujos, jo man patīk produktus pētīt un apostīt klātienē, bet aizvien vairāk cilvēku izmanto ērtības, ko piedāvā ēdiena pievešana klāt par cenu, kas līdzīga vai lētāka, nekā, ja to pašu pirktu veikalā. Dabas Dobe ir stabils spēlētājs šai jomā (viņi uzsāka internetā un vēlāk atvēra veikalus), savukārt Zaļā Govs papildus veikalam ir uzsākusi pasūtījumu pieņemšanu arī mājaslapā. Interesanti vērot arī to, kā veiksies Latvijas lielveikalu e-bodēm un jauniem tirgus dalībniekiem (NUKO.LV).  Nesen redzēju Tvitterdiskusiju par to, kuri Eiropas internetveikali ir izdevīgākie sauso eko-produktu iegādei – izrādās, ieskaitot sūtīšanas izmaksas, tur pirkt ir lētāk, nekā Latvijā. Vēlaizvien ir lietas, ko pie mums nevar nopirkt vispār – piemēram, japāņu zaļās tējas pulveri matcha, ko es jau sen gribu iecept macaroons. Labi gan, ka ir internets un nav jāgaida brauciens uz kādu lielāku Eiropas galvaspilsētu!

Nišu tirgotavas un ēstuves turpinās rullēt – eko, bio, vietējs, veģetārs, veselīgs, etnisks, roku darbs & citas nišas, kas apmierinās aizvien izvēlīgāko patērētāju. Mazie veikaliņi radīsies jaunā kvalitātē turpat, kur aizvērušies veikali ar uzrakstu “veikals” – papildus jau iecienītajiem Biotēkai, iDillei un Zaļajai Govij satiksim “122 Lakstīgalas”, dažādas garšvielu tirgotavas, kā arī maiznīcas – Ciemakukuli, Grauda Spēku, Uzbeku maizi, Dedis Puri utt. Ceru, ka šis gads būs īpaši veiksmīgs visām kūkotavām-beķerejām, kuras papildus saldumiem tirgos arī labu maizi un lielveikalu vai DUS atkausētos franču kruasānus padarīs par lēnu meinstrīma atteku. Restorāns Raw Garden tikko ievācās Spicē! Grauda Spēks kaļ plānus atvērt maiznīcu arī Pārdaugavā! Lai viņiem veicas!

Ir vēl citas jomas, kuras gribēju pieminēt, bet tās ir tik interesantas un ietilpīgas, ka pelnījušas atsevišķus bloga ierakstus…. Piemēram, kas būtu jāuzlabo sabiedriskās ēdināšanas kultūrā, kā kulinārie spēlētāji (restorāni un citi) izmanto internetu un sociālos tīklus, ēdiena politika (skolas, veselība, nodokļi, likumi u.c.)… kas vēl? par to nākošreiz.

Ar interesi gaidu jūsu vērtējumu un papildinājumus šim sarakstam!

Šokolādes deserts, kas gatavots no saldajiem kartupeļiem! 100% vegānisks! Lūdzu piedošanu dažiem draugiem, ka tik ilgi kavējos ar receptes publicēšanu, un visiem pārējiem par gramatiski un citādi nepareizo vārda “šokolāde” rakstību – šokādija ir viens no manas mazās meitiņas iecienītākajiem vārdiem, un es nenoturējos, to kaut kā neiemudžinot blogā sev par prieku.

te bija šokādijas pudiņš

Vielas (6 nelielām porcijām):

2 saldie kartupeļi, apmēram 300 g katrs (vai ņemiet trīs mazākus tā, lai kopīgais svars būtu ap 600 g. galvenais, lai tie ir pēc izmēra līdzīgi)
125 ml kokospiena
125 ml mandeļu miltu vai blanšētas, sasmalcinātas mandeles (var ņemt arī citus sasmalcinātus riekstus)
6 strīķētas ēdamkarotes kakao pulvera
6 ēdamkarotes kļavu sīrupa
pustējkarote kanēļa
pustējkarote ingvera pulvera
naža gals smalkās sāls

Gatavot:

Saldos kartupeļus dažās vietās sabaksta ar dakšu, lai “neuzsprāgst” un krāsnī 200 grādu karstumā cep stundu. To var izdarīt arī iepriekšējā dienā vai no rīta, ja desertu paredzēts pasniegt vakarā.

Pārtikas kombainā liek atdzisušu saldo kartupeļu mīkstumu, kas izkasīts no mizas, pievieno visas pārējās sastāvdaļas un sablenderē, līdz masai vienmērīga konsistence. Izskatās apmēra šādi:

Tas arī viss! Pasniedz deserta trauciņos.

Jau sen par šo gribēju uzrakstīt, kad jaunajā žurnālā “Mans Mazais” ar izbrīnu izlasīju Dr. med. Zigurda Zariņa vērtējumu pelmeņiem, kur viņš cita starpā saka, ka “Reizēm man jautā, kas ir tā mehāniski atdalītā gaļa. Nav te nekādu noslēpumu, vienkārši no kauliem atdalīta gaļa!”. Gluži tik vienkārši vis nav, un arī par gaļu to grūti nosaukt – paskatieties, kā slavenais britu pavārs Džeimijs Olivers uzskatāmi demonstrē tās iegūšanu:

Tātad, mehāniski atdalīta gaļa (vistas, jo cūku un liellopu gaļu šādi “atkaulot” cilvēku pārtikas patēriņam jau kādu laiku ir aizliegts) ir samalts karkass kopā ar cīpslām u.c. atkritumiem, kuri pēc tam izspiesti cauri sietam, lai tādējādi atdalītu kaulu krikumus.  Atlikums ir sārta žurga, ko var samaisīt ar krāsvielām, sāli, garšas pastiprinātājiem u.c. E, un tad pārdot patērētājiem kā “nagetus” vai desas.  Gaļas pārstrādātāji to ar prieku dara, jo tā ir lēta zemākās kvalitātes izejviela!

Pieticīgi izsakoties, šādam produktam nav augsta uzturvērtība, bet lielo piedevu skaita dēļ  iespējamas nevēlamas blaknes, īpaši bērniem, tāpēc produktus, kuros ir mehāniski atdalīta gaļa, aizliegts iekļaut ēdienkartēs slimnīcās, bērnudārzos un citās izglītības iestādēs. Šo normu ievērošanu kontrolē Pārtikas un veterinārais dienests, kas pirms pāris dienām atrada pārkāpumus – tajā skaitā mehāniski atdalīto gaļu – vairākos Jūrmalas bērnudārzos (ziņa portālā DELFI, oriģinālais ziņas avots – video, LNT raidījums TOP 10, 09.03.2014.). Raidījuma sižetā (sākas ar 20. minūti) par mehāniski atdalītas gaļas un piedevu kaitīgumu runā Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas dietoloģe Diāna Lagzdiņa, bet īpaši interesanta ir bērnudārza produktu piegādātāju komentārs: kā lai mēs zinām, ka produkti domāti bērniem? varbūt audzinātājām, vai suņiem un kaķiem?

Par mehāniski atdalīto gaļu (saīsināti MAG) ir rakstījusi arī Sandra blogā ar feinu virsrakstu “Kur palika gaļa?”, bet šeit pieejama zemnieku saimniecības “Kunturi” veidota tabula, kurā parādīts, kā veidojas gaļas izstrādājumu cena (pēc viņu datiem, mehāniski atdalīta vistas gaļa ražotājam izmaksā 35 santīmi jeb 50 eirocenti kilogramā).

Īsumā – mehāniski atdalīta jeb atkaulota gaļa faktiski ir atkritumi, ko ar likumu aizliegts pasniegt bērnudārzos un bērnudārzos. Kā lēta izejviela kopā ar neskaitāmiem E tā slēpjas pelmeņos, desās, cīsiņos, nagetos u.c. gaļas izstrādājumos, ko iecienījuši bērni. Problēma, kā to uzskatāmi demonstrē Džeimija Olivera video, ir bērnu nespēja vienmēr iedziļināties saturā un pašiem atšķirt labu mantu no sliktas – īpaši, ja produkts glīti noformēts un to reklamē atpazīstami multeņu varoņi.  Iedziļināties un lasīt sīko druku uz pārtikas iepakojuma pirms izlemt, ar ko barot sevi un savus bērnus, ir mūsu – pieaugušo – uzdevums.

This is a favorite dessert I like to bake at Easter time when everyone’s bored of apple-pumpkin-cinammon-everything, but the season of fresh fruit and berries is still months away. My first post on this blog in English – please enjoy, be kind and tell me if you want more!

The recipe comes from an old “BBC Good Food” magazine and has travelled with me to various holiday destinations, including South Africa, where I made it one spring in Cape Town together with Ieva and Bryn. Since I just returned from yet an other fantastic gastro-holiday there, it is only fitting that I should publish the adapted recipe here for my sister and her friends (an mine of course) to enjoy!

What you need

For the pastry:

175 g wheat flour
100 g butter, taken from the fridge 20 minutes before you start + an additional knob for greasing the pan
half a teaspoon of fine salt
1 egg yolk
2 tablespoons cold water
2 tablespoons sugar

For the filling:

100 g good quality dark chocolate
4 pears, similar in size, long Comice of Conference or whatever they’re called in your country are the best
100 ml cream (I use the kind with 35% fat)
a bit of vanilla paste, extract or seeds scraped from half a pod
1 egg + 1 yolk
2 tablespoons sugar

What you do

Make the shortbread pastry: in a large bowl, mix flour with salt and sugar, add butter cut up in pieces and rub together with your fingers until it resembles coarse sand (this is why in Latvian the pastry is called “smilšu”, or sand pastry). Add the yolk and water and, working quickly, gather the mess together in a ball. You can do this in a food processor using the dough hook, not too conventional but I find it very helpful.

Get your tarte pan – I prefer a metal one with removable base, 24-26 cm in diameter, but a glass/pyrex one is fine too – and grease it well with soft butter. Roll out the pastry on a floured work top and place it carefully in the tarte pan – doesn’t matter if it breaks up, just glue it back together patiently and somewhat evenly, and press it all around and up the sides of the pan, mending holes. Then put it in the fridge for a couple of hours or overnight. I find that it is easier to do the pastry the evening before the party and then get on with it the next day – seems more effortless this way.

To assemble the cake, chop the chocolate roughly – either by hand with a chef’s knife, or with a machine if you wish. Whisk together eggs, cream, vanilla and 1 tablespoon of sugar in a small bowl. Peel the pears, cut them lengthwise, remove the core and stem, and place cut side down on a chopping board. Then, cut them vertically in thin slices, starting from the fat end, sort of like this:

Preheat your oven and a baking sheet/pan to 200 degrees C. Now, take out the chilled tarte base, prick it with a fork and spread the chocolate evenly. Arrange the pear slices on top of the chocolate: this is easiest done by sliding a knife under the pear half and then transferring it to the tarte, the completed result looking like a flower of sorts:

I usually start by making a cross of four pear halves and then filling the remaining space with the rest of the pears. It doesn’t matter if the “petals” are straight or perfect, the point here is to try and cover most of the chocolate with fruit.

Finish the tarte by slowly pouring over the cream-egg mixture, trying to soak all pears and cover all chocolate that peeks through the fruit slices. Sprinkle a little sugar over pears and put in the oven for 10 minutes, then decrease the heat to 180 and bake for 25 minutes more. If you are brave, you can try and caramelise the sugar at the end under a hot grill, but do watch as it will burn quickly!

Let cool and enjoy! It is easiest to cut the tarte in 8 slices, according to the pear “petals” (giving anyone a smaller piece would not be very nice). Wonderful on the day it is made, with or without vanilla ice-cream. I am sure it still tastes amazing the next day, but in all these years I’ve been making it, not a single piece survived till next morning.

Viena no manām mīļākajām kūkām, ko parasti cepu ap Lieldienām – laikam tāpēc, ka šokolāde un bumbieri pilnīgi noteikti veikalos vēl ir, bet līdz vasarai un svaigām ogām, ko likt desertos, vēl ilgi jāgaida. Lai jums izdodas un labi garšo!

Man liekas ērti darbus sadalīt tā, ka vakarā uztaisa smilšu mīklu, ko pa nakti ieliek ledusskapī, savukārt pildījumu gatavo nākošajā dienā, kas, kopā ar cepšanu aizņems nepilnu stundu.

Vielas:

smilšu mīklai
175 g kviešu milti
100 g gabalos sagriezts, drusku atlaidināts sviests
pustējkarote smalkās sāls
1 olu dzeltenums
2 ēdamkarotes cukurs
2 ēdamkarotes auksta ūdens

pildījumam
100 g kvalitatīvas tumšās šokolādes (vismaz 65% kakao satura)
4 līdzīga izmēra bumbieri (ļoti piemēroti ir garenie Conference, ko veikalos var nopirkt visu cauru gadu)
1 ola +1 dzeltenums
100 ml saldais krējums
nedaudz vaniļas pastas vai no 1/2 vaniļas pāksts izskrāpētas sēkliņas
ēdamkarote cukura

Gatavot:

Visas mīklas sastāvdaļas samaisa kopā lielā bļodā – to var darīt ar rokām vai pārtikas kombainā ar mīklas āķi. Saveļ kamolā, izrullē un rūpīgi ieklāj 24-26 cm diametra tartes formā, kas ieziesta ar sviestu (ērtāk ņemt metāla formu ar izņemamu dibenu, bet esmu cepusi arī stikla formā). Ja mīkla rullējot saplīst gabalos, nav liela bēda: vienkārši salīmējiet kopā un rūpīgi aizlipiniet ciet spraugas. Galvenais, lai tā ieklāta vienmērīgi un bez caurumiem. Formu ar mīklu ieliek ledusskapī uz nakti vai kādu stundu.

Pildījumam šokolādi sakapā nelielos gabaliņos – var ar kādu elektrisko smalcinātāju, vai vienkārši ar asu nazi. Bumbierus nomizo, gareniski pārgriež uz pusēm, izņem serdes un noliek uz dēlīša ar griezuma pusi uz leju. Tad katru pusīti rūpīgi sagriež plānās, vienādās šķēlītēs,  no augšas uz leju, sākot no resnākā gala:

Mērcei bļodā ar putuslotiņu sakuļ olu un dzeltenumu, krējumu, vaniļu un 1 ēdamkaroti cukura. Cepeškrāsni kopā ar plāti uzkarsē līdz 200 grādiem.

Liek kopā tarti: atdzesēto pamatni sabaksta ar dakšiņu, tur uzber šokolādi un vienmērīgi izlīdzina. Uz šokolādes uzmanīgi izvieto bumbierus – to visērtāk darīt, uzslidinot sagrieztās pusītes uz naža ar platu asmeni, tad tās kārto ziedlapiņu formā, ar kātiņa (slaidāko) galu tartes vidū. Es sākumā izveidoju krustu, tad aizpildu brīvās vietas – nekas, ja nesanāk pilnīgi perfekti, galvenais, lai šokolādes “odere” lielos vilcienos pārklāta ar daudzmaz vertikāli sēdošām bumbieru šķēlītēm.

Visu rūpīgi pārlaista ar mērci, kam vajadzētu satecēt bumbieru starpās un noklāt šokolādi, lai nespīd cauri. Visubeidzot bumbierus viegli pārkaisa ar apmēram ēdamkaroti smalkā cukura, kas cepoties drusku karamelizēsies. Šauj krāsnī uz sakarsušās plāts, cep 10 minūtes, tad samazina temperatūru līdz 180 grādiem un cep vēl 25 minūtes. Beigās pāris minūtes tarti var palikt zem grila ar mērķi karamelizēt sacukurotos bumbierus – tikai jāvaktē, lai neapdeg!

Atdzesē un pasniedz, sagriežot gabaliņos atbilstoši bumbieru pusītēm.  Oriģinālā recepte rosina, ka klāt var padot vaniļas saldējumu vai putukrējumu, bet manuprāt tas nav nepieciešams – šī tarte ir pilnība pati par sevi!

Lieldienas nāk! Piedāvāju gardumu un padomu apkopojumu no pašmāju un starptautisko internetu dzīlēm. Priecāšos, ja noderēs un komentāros padalīsieties arī ar saviem atklājumiem. Saulainas Lieldienas!

Vislabākās (skaidrākās, konspektīvākās, uzskatāmākās) instrukcijas olu krāsošanā (Marta Ābola Kurpa)

Majonēze (no personiskā bloga). Ja netaisīsiet paši, sestdien Kalnciena ielas tirdziņā nopērciet no Gogelmogel, viņi tirgo paštaisītu, safasētu mazos trauciņos!

Lakšu jeb mežloku pesto (Linda Tellgrēna, blogs Lindas Virtuve)

Jērs, sparģeļi, zaļo zirnīšu hummuss un daudz citu gardumu (Huffington Post Taste)

Pildītas olas 10 versijās: (Saveur)

Lieldienu receptes no visas pasaules (Saveur)

28. aprīlī Londonā svinīgi nosauca šī gada 50 labākos pasaules restorānus – lūk, pilns saraksts. No Āfrikas kontinenta tajā iekļauts tikai viens, The Test Kitchen Keiptaunā, Dienvidāfrikā, kur man bija tā laime pirms pāris nedēļām vakariņot. Lūk, mani piedzīvojumi! The Test Kitchen atrodas vecas cepumu fabrikas (Old Biscuit Mill) teritorijā Keiptaunas nomalē. Lai rezervētu galdiņu mēnešiem iepriekš, manai māsai Ievai nācās pielietot “maldību, viltu un spaidus” – neskatoties uz to, ka viņas ģimenes uzņēmums ir restorāna sadarbības partneris. Lieki piebilst, ka tad, kad mūsu mazā kompānija precīzi noteiktajā laikā ieradās uz vakariņām, sajūsmas pilnās gaidas bija uzkurinātas līdz baltkvēlei.

Mūs sagaidīja restorāna vīnzine jeb someljē - jauna sieviete, vārdā Wayve (izrunā “wave”, kā vilnis). Viņa “sapāro” ēdienu ne tikai ar vīnu, bet arī ar tēju! Tēju, savukārt, restorānam piegādā mana māsa, kas pirms kāda laika veltīja veselu dienu, lai noprovētu visus ēdienus un katram ieteiktu kaut ko piemērotu no plašās TWG kolekcijas, ko pasniedz svaigi uzlietu un tad ledū strauji atdzesētu. Bet ne par tēju ir šis stāsts, lai gan tēja arī bija izcila un lielisks pavadījums maltītei.

Stāsts ir par izrādi, vai performanci – grūti atrast labāku vārdu, lai apzīmētu tā vakara piedzīvojumu 4 stundu garumā, baudot 11 ēdienus un 8 vīnus. Izrādē katram ir sava loma, personāls savējās izpilda ar neviltotu mīlestību un degsmi, skatuve (virtuve) ir atklāta, tur top māksla un ik pa brīdim gaisā uzšaujas dūmi, kā jau tas mēdz izrādēs notikt. Galveno lomu spēlē šefpavārs Luke Dale-Roberts, kuru man ar savu inteliģento ziepju trauku izdevās diskrēti nobildēt no cieņpilna attāluma.

Šefpavārs, vīnzine un mūsu viesmīlis Džastins

Mēs visi pasūtījām gardēžu ēdienkarti, 8 ēdienus, sapārotus ar vīnu (vai tēju!) plus šefpavāra kompliments un vēl viens ēdiens, kas nebija ēdienkartē. Pa vidu baudījām arī kaut ko, ko pasniedza zem nosaukuma “green” jeb zaļais, kas bija citronzāle un Japāņu piparmētras lapiņa, ko vajadzēja saberzt pirkstos un tad ostīt.

Izskatījās apmēram šādi – skat. aprakstus zem bildes pulksteņrādītāja virzienā, sākot ar kreiso augšējo stūri:

Kompliments (austeres ar panko, virs mazajām “kūciņām” ēdamas zelta plēksnītes), maize, Ņujorkas “siera kūka” ar lasi un citronu želeju, grilēta jūras ķemmīte ar zaļajām pupiņām, vēžiem un šitāke sēnēm, miso dažādās variācijās.

Divi dažādi ēdieni – jēra smadzenes ar kaperu un anšovu emulsiju, kale kāpostu un puķkāpostu biezeni, kā arī cūkas galva ar ābolu, pētersīļiem, zilo krēmsieru un kraukšķīgu ādiņu, tālāk zosu aknas ar sālītu persiku, grilētu bezē un pistācijām, tad Mozambikas langustīns, pārkaisīts ar skābeņu putekļiem, un visubeidzot teļa pauti ar mandeļu falafeli un vīnogām.

Divos dažādos veidos pagatavoti pīles kumosiņi ar rozā gaileni, bazilika sorbets ar tomātiem, fiszāļiem un kokospiena lodīti, un divi dažādi deserti – citronu meringue ola ar cachaca un vaniļas krēmu, kā arī rabarberu-rožu granita ar olu krēmu un vēl kaut ko.

Izjūtas, to visu baudot, protams, nav iespējams aprakstīt – galvenokārt tāpēc, ka garšas bija pārsteidzošas un neparedzamas, un ne ar ko īsti nesalīdzināmas. Neatminos vairs, kā garšoja zelta plēksnītes, bet atceros rūgteni kaltētās skābeņu lapiņas, jo nodomāju – to taču var itin viegli izdarīt arī Latvijā! Pārējais viss aizņirbēja gar acīm kā skaista deja, pēc kuras jūties viegli iekodis un laimīgi noreibis. Kas man īpaši patika – personāla vienkāršā, izcili kompetentā un atsaucīgā attieksme, kas nevienu pašu brīdi nerobežojās ar augstprātību, arī izrunājot tādus teikumus kā “šis vīns ir “krītains”, tas labi izcels langustīnu saldumu!”. Uz katru no mūsu simts jautājumiem viņi laipni un ar prieku atbildēja, dažubrīd paaicināja kolēģus talkā vai, piemēram, sameklēja virtuvē svaigu rozā gaileni, ko man parādīt nesaceptā veidā. Vēl man patika, ka ēdienu pasniedza traukos, nevis uz granīta plāksnēm, puķpodos vai zaptes burkās.

Es jau vienreiz rakstīju, ka nekur pasaulē neesmu tik labi ēdusi, kā Dienvidāfrikā. Ar šo maltīti latiņa ir pacelta debesīs un es domāju, vai un kas to varētu kādreiz pārspēt?

PS Ja jūs gadījumā interesē, cik tas viss maksāja, es neslēpšu – nieka 85 eur no personas, ieskaitot vīnu. Pirmajā maijā The Test Kitchen sāka pieņemt rezervācijas novembra un decembra mēnešiem, varbūt vēl šogad variet paspēt

Pirmie Ziemassvētki. Pirmā dzimšanas diena. Pirmā mammītes dzimšanas diena. Pirmā māmiņu diena – bez manas mammītes.

Tūliņ gads būs riņķī, kopš manas mammītes vairs nav. Man ir neizsakāmi smagi rakstīt šos vārdus, bet paliek vieglāk, kad esmu to izdarījusi. Mana mīļā mamma, skaistā sieviete ar valšķīgo smaidu mežģīņu blūzē… blūze ir izgriezta no viņas smalkā, Austrālijas radu 70-tajos gados sūtītā kāzu tērpa, daļu no kā es savulaik vilku savā Žetonu vakarā, vai tamlīdzīgi.

Man kož acīs asaras katru reizi, kad redzu/dzirdu reklāmas par godu māmiņu dienai. Es vēlaizvien raudu katru dienu – kad vēroju savu mazo meitiņu un iedomājos, cik žēl, ka mammīte to neredz. Kad uztaisu viņas iemīļotu ēdienu. Kad daru lietas, ko līdz šim nekad nedarīju, jo to vienmēr darīja mamma – piemēram, mēģinot atcerēties visas paplašinātās ģimenes jubilejas, vai mežā vācot skujas, ar ko pārsegt kapus. Kad pērku viņas mīļākās puķes – dzejnieku narcises un frēzijas. Kad saviesīgā pasākumā vai pastā satieku mammas bijušos skolēnus, kuri neizbēgami man atgādina, cik ļoti es esmu viņai līdzīga. Kādreiz mani tas ļoti kaitināja, tagad vienkārši riju asaras. Jo es esmu Māleres meita, un viss!

Ko es nestu cienastā savai mammītei? Droši vien rupjmaizes ruleti, vai bumbieru-šokolādes tarti, vai varbūt rabarberu mufinus. Diemžēl nepaspēju mammai nodemonstrēt macarons…

Priecīgu māmiņu dienu, mīļie draugi! Ceru, ka vairums no jums rīt līksmi nesīs mammām puķes un gardumus, nevis meklēs tirgū kapu mirtes. Piedodiet par šo skumjo rakstu. Mans vienīgais attaisnojums ir tāds, ka man kļūst mazdrusku vieglāk, kad dalos savās bēdās.

Saldējuma sezona klāt! Meitas mudināta, šogad nopietni pievērsos formātam “uz kociņa”, kas tik ļoti patīk bērniem, un steidzu dalīties ar jums savos atklājumos.

Visvienkāršākais ir ņemt svaigus augļus vai ogas, sablenderēt tos ar cukuru, piešaut drusku citrona sulu un liet formītēs! Pēc patikas var pievienot bezpiedevu jogurtu (man patīk grieķu) vai kādu karoti Mascarpones siera krēmīgumam. Versijas, protams, ir bezgalīgas – maisiet kopā visu, kas jums labi garšo, vai meklējiet internetā un pavārgrāmatās sorbetu receptes! Sasaldējiet smūzijus (var pievienot paštaisītu musli) un pasniedziet tos bērniem brokastīs! Pieaugušo variantam var pielikt klāt arī nedaudz alkohola – kādu liķieri vai visparastāko šņabi – kas saldējumu padarīs “mīkstāku”.  Jārēķinās, ka rezultāts vēlaizvien būs samērā kraukšķīgs, t.i. ar zobiem jutīsiet lielākus vai mazākus ledus gabaliņus, jo izpaliek maisīšana, kas kristālus sasmalcina. Jebkurā gadījumā tas būs nesalīdzināmi garšīgāks un lētāks par rūpnieciski ražotajiem saldētajiem cukurūdeņiem vai SLI (saldējumam līdzīgajiem izstrādājumiem).

Divas manas mīļākās receptes, ko nesen taisīju LTV raidījumam “Četras istabas”, ir zemeņu un mango. Zemenes sagriež gabalos, pārkaisa ar cukuru pēc garšas, pielej citrona sulu, samaisa un atstāj kādu pusstundu nostāvēties, lai izdalās sulas. Tādējādi tās varēs labāk sablenderēt, nelejot klāt ūdeni vai citu šķidrumu – zemenēs jau tā ir ļoti daudz ūdens, to tiešām nevajag papildus liet klāt. Kad sasulojušās, sablenderē, atdzesē ledusskapī un lej formiņās. Mango nomizo, sagriež gabaliņos un sablenderē ar nedaudz cukura sīrupa un citrona sulas. Atdzesē un lej formiņās. Atdzesēšana ir svarīga, bet ne kritiska – ja masa, kas nonāk saldētavā, ja ir gana auksta (nevis istabas temperatūrā), tad sasalšana notiks ātrāk un saldējumam būs maigāka konsistence. Esmu saldējusi arī vienkārši svaigi spiestu sarkano apelsīnu sulu, kurā noslīcināju dažas odziņas un banānu šķēlītes, lai būtu skaisti. Re kur viens vecāks bloga ieraksts, kur ir apkopotas visas manas saldējumu un sorbetu receptes.

Svarīga sastāvadaļa šajā procesā ir formītes, un ar tām Latvijā ir švaki – daži veikali, kuros iegriezos, vispār neko nevarēja piedāvāt, citos “tikko izbeigušās, nezinām vai un un kad būs vēl”, un tās pāris, ko man gadījās nopirkt, nebija baigi parocīgas. Konkrēti, no plastmasas formītēm, ko pirku RITO, saldējumu ir ļoti grūti dabūt laukā, arī turot zem karsta ūdens. Vienreiz izrāvu laukā kociņu, citreiz to gandrīz nolauzu. Silikona formītes, ko pirku Elkorā, nav ērtas, jo masa/sula saldētavā stāv vaļēja un to ir risks procesā apgāzt/izgāzt. Gemoss pārsteidzošā kārtā šai jomā piedāvā pilnīgus krāmus, ko nav vērts pat pieminēt.

augšā silikona formītes no Elkor, apakšā plastmasas formītes no RITO

Vislabākās man likās ZOKU firmas silikona formītes vidējā izmērā (modelis ZK116), ko pasūtīju Amazonē (es maksāju 18 GBP+ sūtīšana, nez kāpēc tagad cena pieaugusi. varbūt e-Bay var atrast lētāk). ZOKU izvēlējos, kad izlasīju šo neticami izsmeļošo recenziju par starptautiskā tirgus piedāvājumu. Superērti lietot, mazgāt u.c. – iesaku pirkt pašiem un dāvināt citiem

ZOKU formītes (silikona, ar plastmasas statīvu) un tur saldēts mango un zemeņu sorbets

Šodien plkst. 18.50 gaisā iet LTV dzīvesstila raidījums Četras istabas, kas četras stundas filmēja, kā es taisu trīs dažādus saldējumus un Elza man palīdz. Re, kas mums sanāca:

Un lūk recepte vienam no maniem mīļākajiem (arī vienkāršākajiem) saldējumiem – Melleņu laima kokospiena, ko todien taisīju!

Kamēr rabarberu laiks vēl pašā plaukumā, re kur manu un citu avotu recepšu apkopojums – lai jums nav jārokas bloga dzīlēs! Uzrakstīju arī dažas improvizācijas idejas.

Rabarberi labi sader kopā ar zemenēm, apelsīniem un ingveru. To labi zināt, lai vieglāk improvizēt, kad negribas visu smalki svērt un mērīt. Es bieži daru tā: nomizoju un sagriežu rabarberus, pārberu ar cukuru un atstāju kādu laiku, lai sāk suloties. Tad savāru mīkstus (5-10 minūtes) vai nu pielejot drusku ūdeni, vai svaigu apelsīnu sulu. Var pielikt klāt pāris biezas ingvera šķēles, ko pēcāk izķeksēt laukā. Savārījums var būt par pamatu limonādei (atšķaidiet ar dzirkstošu minerālūdeni), vai debesmannā, vai sablenderēts un samaisīts ar saputotu krējumu (un krēmsiera karoti, ja ir) kļūt par desertu vai saldējumu uz kociņa, vai kopā ar svaigām zemenēm un jogurtu pārvērsties par smūziju. Rabarberu kompotu, kur kāti ir sagriezti lielākos gabalos un nav izjukuši, var pasniegt ar Mascarpones-putukrējuma krēmu. Kalnciema ielas tirdziņā restorāns “Vincents” piedāvā rabarberu Pavlovas – milzu bezē ligzdas ar putukrējumu un rabarberu mērci.

Rabarberus kopā ar zemenēm var cept krāsnī zem drumstalu segas, vai, ja vēlaties ieguldīt vairāk laika, iecept pīrāgā.

Šie rabarberu mufini ir vienkārši un gaužām dievīgi – biju par tiem aizmirsusi, līdz man Tviterī kāda jauka persona laipni atgādināja ar brīnišķīgu atsauksmi.

Portālā “Četras sezonas” atradu šādu rabarberu saldējuma recepti, kas izskatās ļoti laba un vienkārša (pati vēl neesmu izmēģinājusi).

Čaklā Ilze Lipska savā blogā apkopojusi lielu skaitu dažādu rabarberu recepšu.

Džeimijs Olivers arī mīl rabarberus – re kur viņa receptes, tajā skaitā “sāļās” (rabarberi ar cūkgaļu).

Žurnāla “Saveur” rabarberu recepšu izlase

Portāla Food52 rabarberu recepšu izlase

Priecāšos, ja komentāros padalīsieties arī ar savām iecienītajām rabarberu receptēm! Paldies un priecīgu rabarberu sezonu

Papildināju savu mīļo cūkupupu salātu recepti, pievienojot kvinoju – izcils viegls ēdiens, gan pats par sevi gan kā piedeva grilējumiem. Pupas no pākstīm šovasar palīdz lobīt meita – trīsarpus gados tas ir viņas pirmais īsti lietderīgais kulinārais darbiņš. Lieki teikt, ka Elzai pašas lobītās pupas labi garšo.

Ar sastāvdaļām un daudzumiem lūdzu brīvi improvizējiet pēc savas patikas un iespējām. Ja nav/nepatīk kvinoja, ņemiet kuskusu vai ko citu!

Vielas:

cūku pupas – jo vairāk, jo labāk, iesaku ņemt vismaz pusotru kilogramu
pāris saujas kvinojas putraimu (man labāk patīk sarkanie vai raibie)
redīsu bunte (es redīsus pievienoju kraukšķīgumam, bet bez tiem var arī iztikt)
pāris lieli, gatavi tomāti – labi izskatās sarkani un dzelteni
pāris mazie baltie vai/un lillā sīpoliņi, kas loku galos
liela bunte ar garšaugiem – es parasti lieku pētersīļus, kinzu, baziliku
olīveļļa, citronu sula,  sāls, pipari, kāda lāse balzām vai sarkanvīna etiķa

Gatavot:

Cūku pupas izloba no pākstīm un verdošā ūdenī (bez sāls) vāra 2 minūtes. Nokāš, atdzesē noskalojot sietā ar aukstu ūdeni un tad izloba no miziņām – to izdarīt ir mazāk ķēpīgi, kā izklausās: pupu viegli saspiežot pirkstos, tā pati izlec no miziņas.  Vieglāk lobīt pupas no miziņām ir sezonas sākumā, kad tās ir jaunas un zaļas. Kad pākstis nobriest un pupas kļūst dzeltenīgas, tās izlobīt ir grūtāk.

No tomātiem, sīpoliem un garšaugiem bļodā samaisa tādu kā salsu: tomātus sagriež nelielos gabaliņos, apkaisa ar sāli un pipariem, pievieno plānās šķēlītēs sagrieztus sīpolus, sakapātus garšaugus, kādu šļuku olīveļļas, nedaudz citrona sulu un etiķi un visu labi sajauc.

Kvinoju sietā noskalo, liek katlā, aplej ar karstu ūdeni tā, lai ūdens par pāris cm vairāk, uzvāra un uz lēnas uguns karsē apmēram 10 minūtes – tas ir uz pusi mazāk, nekā parasti uz paciņām rakstīts, bet man labāk garšo, ja kvinoja nav pavisam izjukusi mīksta, bet drusku kraukšķīga. Kad gatava, nolej lieko ūdeni un atstāj katlā uzbriest/atdzist.

Redīsus sagriež plānās šķēlītēs. Maisa visu kopā, labi izcilā un liek galdā!

Citas idejas, ko darīt ar lobītām cūkupupām:

Zanes blogā pamanīju ļoti interesantu ideju, kā pasniegt bez pākstīm vārītas cūku pupas – uz maizes kā vasarīgu uzkodu.

The Guardian šīgada izlase cūkupupu receptēm, kur piedalās, piemēram, anšovi un rozmarīns

Džeimija Olivera mājaslapā ronamas 14 cūkupupu receptes

BBC Good Food ir iespaidīga cūkupupu recepšu izlase

Veselīga, vienkārša un ļoti garšīga “saldējuma uz kociņa” versija!

Vielas, apmēram 6 porcijām:

3 banāni
100 g labas kvalitātes tumšās šokolādes
100-150 ml saldā krējuma
naža gals kanēļa, šķipsna sāls
rieksti pēc jūsu izvēles – labi derēs valrieksti vai pekanrieksti

Gatavot:

Ņemiet gatavus, bet ne mīkstus banānus, izvēloties pēc iespējas mazāk ieliektus, tad tos būs vieglāk uzdurt uz kociņa. Banānus nomizo un sagriež uz pusēm, tad uzmanīgi iedur tiem iekšā saldējuma kociņu – dziļi, bet tā, lai tas pa otru galu neizlien laukā. Liek uz cepampapīra un ievieto saldētavā.

Glazūrai šokolādi salauž gabalos, uzkarsē krējumu līdz pirmajam burbulim un aplejiet ar lielāko daļu krējuma šokolādi. Pagaida, līdz izkūst, pievieno sāli un kanēli un ar putuslotiņu labi samaisa, līdz glazūra ir viendabīga un spīdīga. Ja tā pārāk sabiezē vai saiet kamolā, pielej vēl karstu krējumu un atkal samaisa. Krējuma-šokolādes attiecības ir aptuvenas, tās atkarīgas no kakao procenta šokolādē (es lietoju 85%) un krējuma dabas, kas arī mēdz būt mainīga. Glazūrai jābūt biezai, bet  plūstošai.

Uz cepampapīra loksnes izkārto riekstus.

Ņem no saldētavas laukā banānus un, turot aiz kociņa, uzmanīgi iemērc tos šokolādē no visām pusēm. Tad liec virsū riekstiem, viegli piespiežot. Kad visi banāni noglazēti, atlikušos riekstus uzspiež virspusē un ar visu papīru liek saldētavā. Gatavs baudīšanai jau pēc pāris stundām! Ja atstāsiet banānus ledusskapī pa nakti, pirms ēšanas tos kādas 10-15 minūtes jāatlaidina, citādi nolauzīsiet zobus

Recepti atradu portālā Food52, esmo to drusku novienkāršojusi.

Čimčurri (chimchurri) ir lieliska Argentīnas izcelsmes mērce/marināde, kas mūsu ģimenē jau otro vasaru ir svarīga grilsezonas sastāvdaļa. Vienkāršo, improvizējamo recepti ieguvām pasaules grilēšanas jeb braai galvaspilsētā Keiptaunā izdotā pavārgrāmatā “Fireworks”, ko mums uzdāvināja Dienvidāfrikas radi.

Vielas 4-6 porcijām, kas labi derēs vienai vistai:

1 liels sīpols

ļoti liela bunte pētersīļu vai citu zaļumu, piemēram estragona

ēdamkarote kaltētas raudenes (oregano) vai sauja svaigu lapu

pāris ķiploka daivas

1 tējkarote sāls

naža gals/šķipsna paprikas

čili pārslas vai svaigs, sakapāts čili pipars (pēc garšas, asumu paši regulējiet)

100 ml olīveļļas

50 ml sarkanvīna etiķa

1 citrona sula

pāris dāsni malieni melno piparu

Gatavot:

Sīpolu un ķiploku nomizo un smalki sakapā. Nomazgā, nosusina un sakapā arī zaļumus. Visu, izņemot eļļu, etiķi un citrona sulu sastampā miezerī vai sajauc kapātājā/pārtikas kombainā, un samaisa kopā ar slapjajām sastāvdaļām. Nogaršo un piekoriģē sāli/asumu. Ja jums nav nedz miezeris, nedz elektriski gadžeti, nav liela bēda – visu sakapājiet un samaisiet un tad ļaujiet nostāvēties ledusskapī, lai garšas sakožas. Jebkurā gadījumā, mērcei būtu labi palikt ledusskapī pa nakti vai vismaz pāris stundas.

Čimčurri var lietot gan kā gaļas marinādi, gan aizdarot jau gatavus grilējumus (ievērojot, ka marinādi, kurā mirkusi jēla gaļa, gan nevar pasniegt kā mērci). Ja kāda sastāvdaļa trūkst, nav liela bēda – improvizējiet un piekoriģējiet garšu savai gaumei un iespējām!

Vistu, protams, var grilēt arī veselu, bet saplacinātā metode – pazīstama kā “flat chicken” jeb“ spatchcock” – ir veiklāka, ērtāka un garantē vienmērīgāku izcepšanos, turklāt pasniedzot to vieglāk sagriezt.

Vielas:

Liela vista (ap 2 kg)

Marināde vai ierīvēšanas vielas pēc jūsu izvēles – var ņemt vienkārši sāli, piparus un taukvielas (olīveļļu vai sviestu), var izvēlēties kādu gatavu kvalitatīvu garšvielu miksli (piemēram, “Sirmā un Dreibanta” garšvielas vistai vai grilam), vai arī taisīt marinādi pēc jūsu izvēles (čimčurri ar estragonu vai jogurta ar garam masalu ir mūsu ģimenes iecienītākās). Galvenais – lai tajā nebūtu cukurs vai medus, kas nelabi piedegs!

Gatavot:

Vistu novietu ar muguru uz augšu un ar asu nazi tai izgriež laukā mugurkaulu, ko var pataupīt vai sasaldēt zupai.  Apgriež vistu otrādi un ar rokām saplacina, spēcīgi ar delnas locītavu uzspiežot biezākajās vietās (virs krūtiņas).

Tālāk vista jāiesmērē no abām pusēm ar izvēlētajām piedevām vai jāliek marinēties. Ja ņemiet šķidru marinādi, visērtāk lietot plastmasas Ziplock maisiņu, kur ieliek vistu, marinādi, ar rokām visu vienmērīgi izspaida, aizver un tur ledusskapī pa nakti vai vismaz pāris stundas. Marinādi un garšas vielas vēlams ieberzēt vistai arī aiz ādas, jo īpaši virs krūtiņas/baltās gaļas, kur ādu viegli atdalīt.

Pirms gatavošanas izņemiet vistu no ledusskapja pusstundu iepriekš, lai tā nav galīgi auksta. Grilē vidējā karstumā apmēram 45 minūtes – precīzs cepšanās laiks atkarīgs no putna lieluma un jūsu grila dabas. Gatavu apklājiet ar foliju un nolieciet atpūsties 10 minūtes (vai kā sanāk), pirms griežiet porciju gabalos.